Izrāde man nešķita tik interesanta, kā iedomājos, izlasot tās virsrakstu. Smieklīgas situācijas mijās gan ar garlaicīgiem (TV vadītājas monologi), gan arī paredzamiem mirkļiem.

18 gadus laulībā nodzīvojis itāļu pāris piekrīt piedalīties TV šovā, publiski izrādot savstarpējās nesaskaņas un uzskatu atšķirības. Patiesībā šis šovs ir kā atspēriena punkts sievas pārvērtībām un abu laulāto attiecību izmaiņām. Izrādes noslēgumā gan īsti nesapratu, kā šīs pārmaiņas ietekmēs abu laulāto turpmāko (kop)dzīvi. Kā vairumā darbos, autors dod vaļu skatītāja fantāzijai. Man nekad nav paticis, ka izrādes vai filmas turpinājums jāizdomā pašai. Tas, galu galā, nav mans sacerējums.

Izcila un aizraujoša izrāde. Stāsts par astoņiem bijušajiem klasesbiedriem. Visas izrādes laikā tiek meklēta atbilde uz vienu vienīgu jautājumu: "Vai tas, ko katrs dzīvē vēlējies sasniegt, būdams jaunietis, ir piepildījies 12 gadus pēc skolas beigšanas?" Lai labāk izprastu katra klasesbiedra dzīvi, tiek izspēlētas gan tagadnes, gan pagātnes (skolas) situācijas.

Pēc izrādes palika mazliet skumji, jo tā lika man atcerēties savu jaunību un skolas laiku (skolu pabeidzu pirms 27 gadiem). Pat asara notecēja. Arī man bija sapņi… Nekādi lielie tie padomju laikā nevarēja būt. Ne par ārzemēm tolaik sapņojām (robežas bija slēgtas), ne par saviem biznesiem (tādi neeksistēja), ne par lielām naudām (visiem tolaik bija daudz maz vienādas algas). Bet vienu gan es zināju, – ja man būs ģimene, tad tā būs mana vislielākā vērtība.

Kaut kur biju lasījusi, ka izrāde vairāk domāta 30-gadniekiem, tāpēc biļeti nenopirku savai 16-gadīgajai meitai. Pēc izrādes noskatīšanās to nožēloju, jo domāju, ka arī viņai būtu bijis interesanti.

Biju gaidījusi ko vairāk, jo iedomājos, ka astoņas pie galda sēdošās sievietes savstarpējās sarunās atklās smieklīgas un arī bēdīgas savas dzīves situācijas, dalīsies pārdomās par attiecībām ar pretējo dzimumu un pasmiesies par sievišķīgām vājībām. Taču izrādē tika izstāstīts pavisam ikdienišķs vienas sievietes dzīvesstāsts. Kāpēc ikdienišķs – tāpēc, ka kaut ko līdzīgu piedzīvojušas vismaz 30% latviešu (un ne tikai latviešu) sievietes. Un tieši šī iemesla dēļ stāsts vairs nešķiet interesants.

Lai lubene piesaistītu gan skatītāju, gan devītā personāža – meitenes – uzmanību, režisors to liek stāstīt nevis vienai aktrisei, bet astoņām. Viņas piedalās tādā kā stāsta sacerēšanas spēlē. Ar humoru, strīdiem, pārliecināšanu un temperimentu katra pa mazam bišķītim stāstījumā ienes savu artavu. Visas aktrises (arī meitene) šo spēli nospēlē teicami.

Pavisam negaidīts man šķita izrādes noslēgums. Kaut kas pilnīgi no citas operas, jo savā prātā to vēl joprojām nespēju savienot ar dzirdēto dzīvesstāstu. Proti, visas astoņas aktrises kaut ko dažas minūtes rakstīja uz baltas papīra lapas, bet pēc tam uzrakstīto nolasīja skaļi. Un šīs pēdējās 5 izrādes minūtes mani burtiski saviļņoja, jo katra aktrise dažos teikumos mums izstāstīja kādu savas bērnības patīkamāko mirkli. Un tieši tad es sapratu, ka biju gaidījusi šāda veida izrādi nevis to, ko dzirdēju iepriekš.

Vēl jāpiemin, ka izrādē daži dialogi ir krievu valodā, un tie netiek tulkoti, tāpēc krievu valodas nezinātāji var arī nesaprast.

Izrādei piešķīru 3 zirņus, bet ceturto mazo zirnīti iedevu par pēdējām 5-ām izrādes minūtēm.

Blaumanis. Klasika. Šie vārdi izsaka visu. Izrāde spoža un aktieri izcili. Šķita, ka vecais Indrānu pāris (Lolita Cauka un Ģirts Jakovļevs) nevis spēlē uz skatuves, bet dzīvo tepat līdzās. Tik patiess un izjusts tēlojums ar milzīga diapazona emociju buķeti. Ar skumjiem un sāpīgiem mirkļiem, kas liek skatītājam slaucīt acīs sariesušās asaras.

Lugas tēma veca kā pasaule, proti – paaudžu attiecības un uzskatu atšķirības. Diemžēl ar to nākas samierināties pat mūsdienās, ja vairākas paaudzes dzīvo un saimnieko vienā mājā. Bieži vien sanāk tā – ko viena paaudze cēla un veidoja, to otra paaudze, mainot pēc saviem uzskatiem, salauž. Un izrādās, ka trešā paaudze, tīkodama vieglāku dzīvi, nemaz nealkst pēc smagā darba, kas virzījis uz priekšu iepriekšējās paaudzes.

Indrānu vedeklas Ievas tēlā (Daiga Gaismiņa) saskatīju mūsdienu sabiedrībā tik bieži redzēto stipro sievieti - biznesa lēdiju. Viņa savu panāks jebkurā gadījumā - gan ar viltu, gan ar varu, gan ar neiejūtību. Un vīrietis šādai sievietei līdzās izrādās, ka ir vājāks, vieglāk pakļaujams un vieglāk manipulējams.

Un vēl – luga parāda, ka bieži vien sveši cilvēki ir tuvāki un mīļāki par savējiem. Šo cilvēku galvenā motivācija ir garīga mīlestība, bet bieži vien tuvāko radinieku galvenā motivācija ir mīlestība uz mantu un naudu. Tur ir tā atšķirība.

Rūdolfa Blaumaņa visus darbus biju izlasīju vidusskolas klasēs, un jau kopš tā laika uzskatīju viņu par vienu no spēcīgākajiem latviešu rakstniekiem. Lai radītu interesi par Blaumaņa daiļradi un rosinātu uz pārdomām par dzīvi, uz teātri aizvedu savu pusaudzi meitu. Viņa teica, ka izrāde bijusi smaga, bet spēcīga.